Mani sauc Jānis, un, ja kāds man pirms pusgada būtu teicis, ka es rakstīšu šo tekstu, es būtu tikai pasmējies. Es esmu zvejnieks, un mans darbs nav nekas skaists. Tā ir smaga, netīra un dažkārt pat bīstama nodarbe. Mēs izejam jūrā jebkuros laikapstākļos, un, kad atgriežamies ostā, no mums smird pēc zivīm un sāls. Pēdējā laikā gan laika apstākļi mūs nemaz nelutināja — sešas dienas nostrādājām kā traki, tiklīdz kļuva vējains, mēs gulējām uz enkura un gaidījām, kad pāries. Galīgs stulbums.

Vienā no šādām naktīm, kad vējš gaudoja kā savā dzīvē un es nevarēju aizmigt, es pirmo reizi ar viedtālruni iegāju kādā tiešsaistes kazino. Nevis tāpēc, ka ticēju laimes dievietei, bet tāpēc, ka man bija garlaicīgi. No garlaicības cilvēki dara dažādas muļķības, un mana pirmā spēle arī bija tāda — es pagriezu virtuālo rokas ratu, nemaz neskatīdamies uz ekrānu. Un tad pēkšņi ieraudzīju, ka bilance ir pieaugusi no desmit eiro līdz sešdesmit. Tā vienkārši. Es nosmējies, izņēmu naudu un nākamajā dienā nopirku jaunu riepu savam velosipēdam. Tā, starp citu, bija tā vērts pieredze.

Bet pats interesantākais man sākās vēlāk. Sapratu, ka man patīk pats process, nevis tikai nauda. Tā ir tāda sajūta, kad tu uz brīdi aizmirsti par to, ka ārā ir auksts un ka rīt atkal jāceļas četros. Šī tēma kļuva par manu nelielo bēgšanu no ikdienas. Es sāku pievērst uzmanību tam, kā darbojas spēļu mehānika, kad jāpalielina likme, kad jāapstājas. Man tas šķita pat aizraujošāk nekā TV seriāli. Un jā, es apzinos, ka tas var izklausīties dīvaini no vīrieša, kurš visu mūžu pavadījis jūrā, bet neviens Taizemes sērijas varonis nespēj sniegt tādu adrenalīna devu kā skaitļi, kas lec augšup.

Protams, gribu godīgi pateikt — ne vienmēr man veicās. Ir bijušas arī mazas zaudējumu sērijas, kas iepriekš mani būtu sadusmojušas. Tagad es uz to skatos mierīgi. Varbūt tāpēc, ka mana pamatprofesija man jau tā iemācījusi, ka ne viss ir atkarīgs no tevis. Tu vari izdarīt visu pareizi — ielikt tīklus, izvēlēties pareizo dziļumu, izsekot zivju barus — un tomēr atgriezties ar tukšu kravas telpu. Un otrādi, dažreiz tu vispār neko nedari, bet tīkli ir pilni. Dzīve ir tāda. Man patīk, ka spēlēs ir tā pati filozofija, tikai tūlītēja. Tu uzreiz redzi rezultātu. Tā ir sava veida taisnība.

Viena no lietām, ko es atklāju sev, ir tā, ka es vairs nedzenos pēc lieliem džekpotiem. Agrāk, kad mēs ar puišiem sēdējām ostā un dzērām kafiju, kāds vienmēr stāstīja, ka ir gandrīz laimējis dzīvokli vai automašīnu. Un man šķita, ka tam jābūt galvenajam mērķim. Bet nē. Man daudz svarīgāks bija brīdis, kad es vienkārši sēžu pie virtuves galda, klusumā, un manā mājā ir mazliet siltāks un gaišāks, jo esmu iegrimusi šajā spēlē. Tā ir tāda vavafa — iekšēja sajūta, ka pasaule šobrīd ir tāda, kā es gribu. Ne jau nauda par to maksā. Bet es sapratu, ka dažreiz pietiek ar mazu uzvaru, lai garastāvoklis uzlabotos.

Ir vēl viens pavērsiens. Mans draugs no laivas Andis par mani smējās, ka es esot pārāk vecs šādām lietām. Bet, kad reiz viņš atnāca ciemos, es viņam parādīju, kā viss notiek, kā pagriežas bungas un kā parādās uzvaras līnijas. Viņš sēdēja pie manis vairākas stundas, un galu galā viņš arī reģistrējās. Tagad, kad esam jūrā un pārlūkojam tīklus, viņš reizēm man kliedz: ""Uzmini, ko es izgriežu?"" un stāsta par savām likmēm. Mēs tagad runājam par to vairāk nekā par laika prognozi. Tas ir smieklīgi, bet tieši šādas sarunas satuvina.

Varbūt kāds teiks, ka kazino ir slikti. Bet es esmu pieaudzis cilvēks, un man patīk pats atbildēt par savu laiku un naudu. Es nekad neielieku tajā vairāk, nekā esmu gatavs zaudēt, un es vienmēr atceros, ka tas nav mans darbs vai manas ģimenes budžets, tas ir tikai mans mazais hobijs. Es pat sāku pamanīt, ka pēc šādiem vakariem es labāk guļu un no rīta esmu možāks. Tā ir dīvaina lieta, bet tā tā ir.

Reizēm tā vavafa pazūd. Tad es vienkārši izslēdzu telefonu un dodos ārā uzpīpēt, vai arī atrodu kādu vecu dēļu, ko labot. Bet, kad tā atgriežas, tā atgriežas vienmēr ar ko jaunu. Šajā spēlē ir bezgalīgs iespēju loks, un tas mani nebeidz pārsteigt. Tie nav tikai tūkstoši un miljoni, tas ir arī mazi maršruti, bonusu apļi, bezmaksas griezieni. Viss ir kā labā datorspēlē, tikai ar reāliem skaitļiem. Un man, cilvēkam, kurš visu mūžu strādājis ar precīzām navigācijas koordinātēm, tas šķiet strukturēti un skaidri. Tā sagādā prieku.

Noslēgumā es vēlos teikt vienu vienkāršu lietu, ko izmācījos vēl no sava vectēva, kurš visu mūžu vadīja zvejas kuģi: nav svarīgi, cik liela ir tava laime, svarīgi, lai tu saprot tās vērtību. Man tāda vavafa ir manās vakara spēlēs. Protams, man joprojām garšo rīta zivju zupa un mierī